Pašcenzūra medijos – neredzama, klusa, bet indīga

Anda Rožukalne, Rīgas Stradiņa Universitātes profesore

Kāpēc mediju profesionāļi rīkojas pretēji sava darba uzdevumiem? Kādas sekas var izraisīt aktuālās Latvijas Radio krīzes ilgstoša nerisināšana? Ja reizēm brīnāties, kāpēc žurnālisti nestāsta par būtiskām problēmām, iespējams, tas ir pašcenzūras rezultāts.

Pašcenzūru žurnālistikā sauc par kaitīgāko no pašcenzūras veidiem[1], jo tā ierobežo sabiedrībai būtisku tematu nokļūšanu uzmanības centrā. Bet visbiežāk auditorija nekad neuzzina par to, ka daļa informācija tiek slēpta, izmainīta. Pašcenzūra saindē žurnālistiku, novājinot visu mediju saturu.

Pašcenzūras veidus un formas nav viegli identificēt, vēl grūtāk ir noskaidrot tās cēloņus. Kāpēc spējīgi un drosmīgi žurnālisti nepaceļ balsi? Kāpēc redaktori nepublicē konkrētu saturu vai samierinās, ka viņu medijā parādās publikācijas, par kurām kauns jebkuram profesionālim?

Šajā rakstā apkopoti galvenie secinājumi no pētījuma, kurā tika analizēti nozīmīgi aspekti, kas rada pašcenzūru medijos. Izvērtēti pašcenzūru veicinošie iekšējie faktori redakcijās (redaktora loma, medija pozīcija) un ārējās ietekmes faktori (ekonomiskie apstākļi, politiķu spiediens, auditorijas attieksme u.c.).

Brīvi, bet ierobežoti žurnālisti

Pašcenzūra ir “viedokļa paušanas ierobežošanas”[2] veids, kas netiek realizēts oficiāli, bet ko izmanto par izteikumu saturu atbildīgie indivīdi vai to grupas, lai novērstu jebkādu negatīvu reakciju. Definējot pašcenzūras risku struktūru, pētījumā lielākoties minēti divi ārējie faktori: reklāmdevēju spiediens un politiskā iejaukšanās mediju saturā. Tāpēc žurnālisti uzskata, ka medija redaktoram ir jābūt kā “vairogam” starp medija vadību un žurnālistiem, aizstāvot redakcijas tiesības un pienākumu brīvi, bez ārējas ietekmes pieņemt ar saturu saistītus lēmumus.

Piemēram, medijā, kurā vērojamas simpātijas pret konkrētu politisku spēku, žurnālisti ikdienā neizjūt nepieciešamību apkalpot politiskas intereses.

Informants nr. 5: “Mūsu medijā pastāv redakcionālā neatkarība, izņemot dažus jautājumus, par kuriem nerakstām vai par kuriem rakstām tā, kā īpašnieks to vēlas.”

Īpašos darbus, kas nepieciešami īpašnieku vēlmju piepildīšanai vairākās pētījumā iekļautajās redakcijās izpilda konkrēti kolēģi, bet pārējie var strādāt profesionāli.

Individuālā līmenī lielākā daļa intervēto jūtas neierobežoti vai piekrīt atsevišķiem ierobežojumiem, bet norāda, ka daļu no ierobežojumiem neitralizē redaktori. Tādējādi tiek samazināti pašcenzūras riski.

Daudzos medijos reklāmdevēju intereses ir galvenais ārējais pašcenzūru veicinošais faktors. Redakcijās, kuru īpašniekiem ir gan politiskas, gan ekonomiskas intereses, tās saplūst. Mediju profesionāļi uzsver, ka ekonomiskais spiediens tomēr ir skaidrāk definēts, bet politiska ietekme netiek precīzi noteikta un nereti netiek atzīta.

Informants nr. 9. “Mums to neteica, bet redzējām, ka par īpašnieka uzņēmumu nevaram rakstīt. Arī medija politiskā pozīcija un politiski angažētas publikācijas redakcijā netika izskaidrotas”.

Informants 7: “Medija politiskie ietekmētāji ir zināmi. Par to nav nekādu sarunu. Svarīgāk, ka ir vairāki lielākie reklāmdevēji, par kuriem kritiska informācija netiek publicēta, baidoties tos pazaudēt”.

Redaktori un žurnālisti apliecina, ka reklāmdevēji pieprasa redakcijām veidot hibrīdformātus – apmaksātus rakstus un intervijas, vēlas ietekmēt tematu izvēli. Reklāmdevēji nevēlas apzīmēt šo saturu kā apmaksātu, liekot redakcijām meklēt ceļus, kā pilnībā vai daļēji pārkāpt Reklāmas likuma nosacījumu, ka reklāmai un redakcijas saturam ir jābūt nodalītam. Diemžēl reklāmdevēji šo vēlmi izvirza gan kā prasību, gan draudu veidā.

Informants nr.8: “Tā ir pastāvīga diskusija, tāpēc rodas šie raksti “Sadarbībā ar…”. Lasītāji nepamana, ka burtu fonts ir mainīts un virsraksti ir no pārējā maketa atšķirīgās krāsās. Mums bija konkrēts gadījums, kad reklāmas līgums ar redakciju tika lauzts, jo laikrakstā publicējām visus viedokļus par konkrētā uzņēmuma darbību. Reklāmdevējs uzskatīja, ka medija nostāja nav bijusi atbilstoša uzņēmuma redzējumam.”

Sabiedrisko mediju gadījumā vairāku pakāpju menedžmenta struktūra aizsargā žurnālistus un redaktorus no ārējās ietekmes uz saturu. Augstākā menedžmenta pārstāvji neitralizē ārējo spiedienu. Bet situācija mainās, ja Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome publiski kritizē sabiedriskos medijus.

Informants nr.6. “Mūsu uzraugs nekad tieši nav teicis, ka spiediens nāk no NEPLP locekļu pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem. Padome savu kritiku par saturu interpretēja kā auditorijas sūdzības. Mums pārmeta, ka strādājam tendenciozi, neobjektīvi, nekvalitatīvi. NEPLP publiskos izteikumus uztvēru kā spēka demonstrējumu. Vēstījumos dominēja emocijas, bezatbildīgi, faktos nebalstīti apgalvojumi. Padomes pārspīlētā reakcija radīja spiedienu uz kolektīvu. Žurnālistiem radās šaubas par sava darba kvalitāti, tas dezorganizēja. Daļa darbinieku nevarēja saprast, kurā pusē nostāties.”

Lai gan žurnālisti atzīst, ka sabiedrības attieksme var ietekmēt medija saturu, intervijās auditorijas reakcijas netika uzskatītas par pašcenzūru ietekmējošus faktoru. Tomēr vairāki informanti uzsver, ka “mediju vides piesārņojums”, ar to domājot ietekmētu saturu, un sabiedrības zemā izpratne par mediju lomu, nosaka ar saturu saistītus lēmumus.

Pastāvīgas bažas par izdzīvošanu

Redakcionālo neatkarību un pašcenzūru ietekmējošo iekšējo faktoru vidū svarīgākā ir redaktora loma un medija administrācijas ietekme uz saturu. Otrs būtiskākais faktors ir medija vadības un īpašnieku izpratne par medija darbu.

Informants nr. 9: “Redaktors nebija tas, kas mūs aizsargāja, viņš pildīja vadības norādījumus. Nevarējām politiski angažētos rakstus nepublicēt. Kolēģi teica, ka vēlas iet projām, ja atrastu citas darba vietas.”

Vadības un žurnālista darba aspekti saduras, kad sabiedriskajos medijos jāatspoguļo paša medija darbība. Ja vadība vēršas pret žurnālistiem, kas runā par par sabiedrisko mediju situāciju, tad šāds saturs var mazām izzust.

Informants nr.3: “Kolēģi kļūst arvien nogaidošāki par sižetiem, kuri  stāsta par radio valdi vai NEPLP. Jautā, kāds būs ieguvums, vai tas interesē klausītājus?”

Vērtējot pašcenzūru ietekmējošos iekšējos faktorus, informanti uzsver ekonomiskos mērķus.

Informants nr.12.: “Reklāmas raksti ir problēma, cenšamies, ka žurnālists ir tikai teksta sagatavotājs, nedrīkst būt slēptā reklāma. Bet nevaram atļauties, ka žurnālisti negatavo apmaksātus materiālus. Tā ir kā šizofrēnija, bet nav izejas, jo nav neviena cita, kas to darītu”.

Informants nr.5: Mani biedē komercializācija. Reklāmraksti, apmaksātais saturs ir drauds preses brīvībai. Mūsu medijā tiek veidotas apmaksātas apaļā galda diskusijas, par kurām ne žurnālists, ne daļa dalībnieku nezina, ka tās apkalpo reklāmdevējus. Mums šīs darbības tiek tiek pasniegtas tā, ka citādāk nevar. Bet ir gan iespējams strādāt citādāk.”

Informants nr.8: “Mūsu reklāmas nodaļas kolēģi definējuši, ka klientiem interesē reklāmraksti. Žurnālistiem ir tiesības atteikties no šiem darbiem. Tos veido kolēģi, kam vienalga, ja vien maksā. Mans kolēģis domā, ka daļa no maksas rakstiem ir izglītojoši informatīvi, mēs par šīm tēmām tāpat varētu rakstīt. Tas  ir bezspēcības apliecinājums, ja reklāmrakstu tēmas ir mūsu ikdiena.”

Izvērtējot citus iekšējos faktorus, kas varētu radīt pašcenzūras riskus, žurnālisti uzsver, ka darba kvalitāti nopietnā līmenī ietekmē pieejamie resursi: atalgojums, darba intensitāte, zināšanas.

Informants nr.3: “Vēstules par mani, sūdzības – tas mani stiprina. Tas neliek neko mainīt savā darbā. Bet maza alga gan to liek. Varu saturu veidot ar daudziem avotiem, pētīt dokumentus, bet to pašu varu atspoguļot virspusēji.”

Informants nr.12.: “Žurnālistu darbu ietekmē nezināšana par saviem pienākumiem un tiesībām, daži tāpēc nav drosmīgi. Pārstrādāšanās ierobežo radošumu. Nevaru teikt, ka vienīgā problēma ir naudas trūkums. Ir mediji, kas arī nabadzībā ir profesionāli, bet ir tādi, kam dubultā morāle piemita arī tad, kad naudas bija daudz.”

Reģionālajos laikrakstos žurnālistus ierobežo saikne ar vietējā līmeņa amatpersonām, skolotājiem. Tas traucē pat vairāk nekā vietējo politiķu ietekme.

Informants nr.12.: “Esam kopienas daļa. Tas rada pašcenzūru. Tā parādās kā pārāk cieša, ļoti personiska saikne ar vietējo sabiedrību. Nevaram atļauties rakstīt visu, ko zinām, baidāmies par sekām, ka, kritizējot skolu vai slimnīcu, panāksim, ka to slēdz.”

Informants nr.15.: “Nerakstām visu, ko zinām, jo kādu daļu noklusējam. Mēģinām nesabojāt attiecības, ja cilvēks ir bijis labs darbinieks, bet izdarījis pārkāpumu. Žurnālista pienākums būtu ziņot, parādīt kritisku attieksmi, bet mēs to nogludinām”.

Reģionālo mediju un nacionālo mediju žurnālisti un redaktori uzskata neitralitāti par galveno faktoru, lai varētu saglabāt profesionālo pašcieņu.

Pašcenzūras mazināšanas stratēģijas

Salīdzinot politisko un ekonomisko spiedienu, politiskā ietekme biežāk intervijās tiek saukta par “mērenu”, toties prasība apkalpot ekonomiskas intereses ir daudzveidīga  – “spēcīga”, “ikdienišķa”.

Analizējot pašcenzūras riskus, var izšķirt trīs stratēģijas, kuras balstās attieksmē pret žurnālistikas vērtībām. Ja žurnālistam svarīgākā ir profesionālā brīvība, ja neitralitāte un žurnālista loma likta augstāk par respektu pret vadītāju un redakcijas komerciālo labklājību, žurnālists atklāti cīnās pret ierobežojumiem. Parasti šādos gadījumos žurnālists vai redaktors zaudē darbu vai pats to atstāj.

Otru pašcenzūras mazināšanas stratēģiju var saukt par mēreno. Žurnālisti mēģina atrast kompromisu un saglabāt kādu neatkarības daļu, akceptējot neizbēgamus redakcionālās neatkarības ierobežojumus. Trešā stratēģijā – adaptācija paredz politiskās ietekmes pieņemšanu un aktīvu reklāmdevēju pasūtīta hibrīdsatura veidošanu. Tā sastopama tikai dažos medijos. Šādā gadījumā jautājums par pašcenzūru nav aktuāls, jo žurnālists kļūst par klienta apkalpotāju.

Ekonomiskā ietekme ir daudz izteiktāka pa politiskajām interesēm. Reklāmdevēju interešu dēļ profesionālās vērtības tiek saglabātas ierobežotā darbības „teritorijā“ – atsevišķos formātos vai sadaļās. Šī situācija apstiprina Riharda Beruga pētījumā  par astoņu Eiropas valstu medijiem konstatēto, ka leģendārā siena starp redakciju un reklāmas nodaļu ir kļuvusi margināla[3], jo redakciju lojalitāte pret auditoriju kļūst maznozīmīga. Pieaug lojalitāte pret reklāmdevējiem, to nosaka nepieciešamība respektēt mediju ekonomiskās pastāvēšanas vajadzības.

Latvijas žurnālistu identificētās problēmas atbilst, kā to sauc Berugs, “izspiestās žurnālistikas” jeb “squeezed journalism” modelim un parāda, kā reklāmdevēju vai politisko ietekmētāju vajadzību apakalpošana samazina žurnālistikas daļu mediju darbībā un medija saturā.

______________________________________________________________________________

[1] Cronau, P. (1995). Self-censorship: the most insidious gag. Pacific Journalism Review, 2(1), 11–15.

[2] Hayes, A. F., Glynn, C. J., & Shanahan, J. (2005). Willingness to Self-Censor: A Construct and Measurement Tool for Public Opinion Research. International Journal of Public Opinion Research, 299–323.

[3] Baerug, Jan Richard (2017) The Collapsing Wall. Hybrid Journalism. A comparative study of newspapers and magazines in eight countries in Europe. Tartu: University of Tartu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *